Pārtikas sadales punkts
Pārtikas sadales punkts
Ulmas DP nometnes pārtikas sadales punkts.
ID numurs:
1807
Nosaukums:
Pārtikas sadales punkts
Avots:
Ēriks Dzenis
Vieta:
Ulma (Ulm)
Zona:
Amerikāņu zona
Datums:
Cilvēki fotogrâfija:
Pa labi: Kārlis Dzenis
Apraksts:
Divi vīrieši sēž pie galdiņa, kas novietots laukumā pie kādas ēkas.
Stāsts:
Ulmas DP nometnes pārtikas sadales punkts.
Avota DP vēsture :
Bija 1944. gada pavasaris. Sarkanā armija uzsāka savu ofensīvu un tuvojās Latvijas robežai. Maniem vecākiem, kuri knapi bija izglābušies no 1941. gada masu deportācijām, bija skaidrs, ka šeit Kacēnos (Abrenes apriņķī) palikt nozīmētu drošu bojāeju. Man toreiz bija astoņi gadi. Devāmies projām, kad bija palicis vienīgais brīvais ceļš cauri Lauriem Igaunijā. Tad tālāk uz Alūksni, Smilteni un Rīgu. Tā kā Sarkanās armijas pilnīga Latvijas okupācija izskatījās neizbēgama, tad nekas cits neatlika kā mēģināt bēgt tālāk uz dienvidaustrumiem, uz Vāciju. Šāda iespēja pastāvēja. Vācu administrācija, neskatoties uz smagajām kaujām un frontes tuvošanos, gādāja par transporta kuģiem tiem civiliedzīvotājiem, kas nevēlējās palikt zem krievu okupācijas. Tā vienā 1944. gada oktobra rītā mūsu ģimene (6 cilvēku sastāvā) ieradāmies Daugavas malā, Andrejostā. Tur noenkurots stāvēja kuģis „Mimihorn”, uz kura mūs uzņēma. No rīta ieradāmies Gotenhāfenas ostā, Dancigā (jeb tagadējā Gdaņskā). Šeit mūs salādēja pasažieru vagonos speciālā bēgļu vilcienā. Sākās garš ceļojums cauri visai Lielvācijai. Nevaru pateikt cik ilgi pavadījām ceļā, domāju, ka vismaz kādas trīs dienas. Beidzot sasniedzām galapunktu: Bietigheimu pie Štutgartes Dienvidvācijā. Šeit atradās liels sadales punkts, baraku pilsēta gan bēgļiem, gan citādas klasifikācijas ārzemniekiem. <br>Drīz vien nāca rīkojums, ka mums, latviešiem, jāpošas ceļā uz īpašu latviešu nometni Sudetijā. Nelīdzēja protesti, ka nevēlamies doties atpakaļ austrumu virzienā. Nācās vien kāpt atkal vilciena vagonā. Kad ieradāmies galā, Lužicas baraku nometnē, novembrim jau vajadzēja būt pāri pusei. Nometne nebija visai liela, varbūt šeit saradās kādi 500 latvieši. <br>Vācija bija karu zaudējusi. Tagad tā atradās okupācijas procesā. No rietumiem to pārņēma Sabiedroto karaspēks, bet no austrumiem Sarkanā armija. Vienu brīdi izskatījās labi, amerikāņu ģenerālis Pattons strauji mums tuvojās, bet krievi bija vēl tālu. Cerējām drīzumā sagaidīt amerikāņus. Laiks gāja uz priekšu, bet amerikāņi apstājās. Pattonam bija dota pavēle atļaut krieviem okupēt pārējo Vāciju. Spējīgākie mūsu nometnes iedzīvotāji pēdējā brīdī metās bēgt amerikāņu virzienā, kādu 100 km attālumā. Kamēr mēs dabūjām manu māsu ārā no slimnīcas un meklējām transportu, ienāca krievi. Tie latvieši, kas vēl te bija palikuši, varbūt kāds simts, vienojās, ka šajā nometnē palikšana vairs nevar būt. Mums radās pārdrošs plāns bēgt uz rietumiem. Karš bija tikko beidzies. Vēl nebija nekādas kontrolētas kārtības. Visās malās atradās nepiedienīgas ļaužu masas. Tika sarunāts viens čehu dzelzceļa stacijas priekšnieks, lai latviešus pāris vagonos piekabina pie ešelona, kas iet uz amerikāņu joslu. Devāmies dienvidu virzienā uz kādus 100 km attālo Pilsenes pilsētu. Ar lieliem pārdzīvojumiem tikām amerikāņu Pilsenes bēgļu nometnē un no šī brīža 1945. gada rudenī, mūsu dzīve iegāja citā posmā, jo nekad vairs nebija apdraudēta mūsu personīgā eksistence. Uzturēšanās šajā nometnē bija ļoti īsa, tikai dažas dienas. Armijas transporta mašīnās mēs, latvieši, tikām pārvesti uz Guntzenhausenu, Bavārijā Ansbahas tuvumā. Šeit mūs sadalīja pa ģimenēm un izvietoja pa apkārtējiem vācu ciemiem. Šeit nodzīvojām vairākus mēnešus, līdz sāka veidoties organizētas latviešu bēgļu nometnes. Viena tāda izveidojās Firtā (pie Nirnbergas), kādas vairākstāvīgas skolas ēkā. Pārcēlāmies uz turieni. Firtā uzsāku apmeklēt latviešu pamatskolu. Pēc Firtas mūs pārcēla uz Mercfeldas pagaidu nometni (primitīvām barakām), tad mazliet vēlāk uz „Valkas” baraku nometni (arī Nirnbergas tuvumā). Valkas nosaukums laikam tika dots tādēļ, ka daļu no nometnes apdzīvoja igauņi. Valkas nometnē atradās ap 5000 latviešu. <br>Ap 1948. gadu radās emigrācijas iespējas, galvenokārt uz Kanādu, ASV un Austrāliju. Bēgļu skaits sāka samazināties. Bēgļu nometnes tika apvienotas. Valkas nometni likvidēja 1948. gada veigās, mūs pārcēla uz Švābu Gmindi, tad 1949. g. rudenī uz Ingolštati. Tam sekoja Augsburga 1950. gadā. Mūsu pēdējā DP nometne bija Ulmā 1951. gadā. Beidzot arī mūsu ģimenei (piecām personām: tēvam, mātei, vectēvam no mātes puses, māsai un man) izdevās atrast galvotāju Štatos. Minhenē tranzītnometnē, pēc visādām pārbaudēm, it sevišķi veselības, mēs tikām atzīti par pieņemamiem. Tad 1952. g. janvāra beigās Brēmerhāfenas ostā kāpām uz amerikāņu armijas transporta kuģa „General Haan” un pēc 11 dienu šūpošanās nemierīgos ūdeņos sasniedzām Jauno kontinentu – Òujorkas ostu. <br>Runājot par nometņu laika iespaidiem no mana, tas ir pamatskolnieka viedokļa, man tie atstājuši labas atmiņas. Tika redzētas daudz jaunas, interesantas vietas, vienmēr bija latrviešu draugu pulciņš, gāja tīri jautri. Uz beigām gan skumjāk, jo zuda draugs pēc drauga, izklīstot pasaules telpā. <br>
Fotogrâfiju autors:
Fotogrāfiju izmērs:
750 x 507 pixels, 383 KB
Other photos from the donor:
Donora bildes
Līdzīgas bildes
Pārtikas sadales punkts
Pārtikas sadales punkta darbinieki
Pārtikas produktu sadales darbinieki Haunštetenes DP nometnē
Ar pārtikas devām
Pārtikas izdale.